Iespējams, šo iemeslu dēļ tev ir depresija vai trauksme

Aizkustinošā un vērtīgā runā žurnālists Johans Hari dalās jaunās atklāsmēs par depresijas un trauksmes cēloņiem no ekspertiem visā pasaulē, kā arī ar dažiem aizraujošiem jauniem risinājumiem. „Ja tev ir depresija vai trauksme, tu neesi vājš un neesi jucis – tu esi cilvēciska būtne, kam ir neapmierinātas vajadzības,” saka Hari.

Ļoti ilgu laiku

man nelika mieru divi noslēpumi.

Es tos neizpratu

un, godīgi sakot, baidījos
tajos iedziļināties.

Pirmais noslēpums bija –
man ir 40 gadi,

un visu mūžu, gadu pēc gada,

nopietna depresija
un trauksme ir vairojusies

Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā

un visā Rietumu pasaulē.

Un es gribēju saprast, kāpēc.

Kāpēc ar mums tā notiek?

Kāpēc ar katru nākamo gadu

aizvien vairāk cilvēkiem
kļūst grūtāk nodzīvot dienu?

Un es vēlējos to saprast
savas personīgās mistērijas dēļ.

Atceros, kā pusaudža gados

es devos pie sava ārsta

un stāstīju viņam par sajūtu,
ka no manis izplūst sāpes.

Es to nespēju kontrolēt

un nesapratu, kāpēc tā notiek,

es par to kaunējos.

Ārsts man to izskaidroja,

kā tagad saprotu,
vislabāko nodomu vadīts,

taču diezgan vienkāršoti.

Ne gluži nepatiesi.

Viņš teica: „Mēs zinām,
kāpēc ar cilvēkiem tā notiek.

Dažiem galvā rodas ķīmisks nelīdzsvars –
ir skaidrs, ka tu esi viens no viņiem.

Tev tikai ir jādzer zāles,

kas atjaunos normālu ķīmisko līdzsvaru.”

Es sāku lietot Paxil jeb Seroxat,

dažādās valstīs tām ir dažādi nosaukumi.

Jutos daudz labāk,
bija enerģijas pieplūdums.

Bet nepagāja ilgs laiks,
un sāpju sajūta sāka atgriezties.

Man izrakstīja aizvien lielāku devu,

līdz 13 gadus es dzēru maksimālo devu,

kādu likumīgi ir atļauts lietot.

Lielāko daļu no šiem 13 gadiem,
jo sevišķi beigās,

man joprojām ļoti sāpēja.

Es sāku sev vaicāt: „Kas notiek?

Tu dari visu,

ko liek kultūrā dominējošās idejas.

Kāpēc joprojām tā jūties?”

Lai atrisinātu šos divus noslēpumus
savā grāmatā,

es devos ceļojumā apkārt visai pasaulei,

ap 65 000 kilometru garā ceļā.

Es vēlējos izvaicāt
pasaules vadošos ekspertus

par depresijas un trauksmes iemesliem

un, pats svarīgākais, to risinājumiem,

runāt ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši
depresiju, trauksmi

un dažādos veidos tās uzveikuši.

Es uzzināju ļoti daudz

no apbrīnojamiem cilvēkiem,
kurus iepazinu šai ceļā.

Taču, manuprāt,
pats svarīgākais, ko uzzināju,

ir tas, ka mums ir zinātniski pierādījumi

deviņiem depresijas un trauksmes cēloņiem.

Divi no tiem tiešām ir bioloģiski.

Gēni var padarīt jūs
jutīgākus pret šīm problēmām,

taču tie nenosaka jūsu likteni.

Smadzenēs depresijas laikā
notiek reālas izmaiņas,

kas apgrūtina izkļūšanu no tās.

Taču vairums faktoru, kas, kā pierādīts,
izraisa depresiju un trauksmi,

nav bioloģiski noteikti.

Tie ir mūsu dzīvesveida faktori.

Kad tos izprotat,

tie paver pilnīgi citus risinājumus,

kuri būtu jāpiedāvā cilvēkiem
līdztekus ķīmiskajiem antidepresantiem.

Piemēram,

ja esat vientuļš,
depresijas iespēja palielinās.

Ja darbā jums nav
kontroles pār savu darbu,

jums vienkārši jādara tas, ko liek,

depresijas risks palielinās.

Ja ļoti reti dodaties dabā,

depresijas risks pieaug.

Un es atklāju, ka ir kāda lieta, kas vieno
vairākus depresijas un trauksmes cēloņus.

Ne visus, bet daudzus.

Ikviens no klātesošajiem zina,

ka mums visiem ir
dabiskas fiziskās vajadzības.

Pats par sevi saprotams.

Jums nepieciešams ēdiens, ūdens,

jums nepieciešama pajumte, tīrs gaiss.

Ja to visu atņemtu,
jums drīz vien klātos plāni.

Taču vienlaikus

ikvienam cilvēkam ir
dabiskas psiholoģiskās vajadzības.

Jums nepieciešama piederības sajūta.

Jums jājūt, ka jūsu dzīvei
ir jēga un mērķis,

jājūt, ka esat pamanīts un novērtēts,

jājūt, ka jums ir jēgpilna nākotne.

Mūsu veidotā kultūra
ir laba daudzos aspektos,

man prieks, ka dzīvoju mūsdienās,
kad daudz kas ir labāk.

Taču mums aizvien sliktāk padodas

šo dziļo, psiholoģisko
pamatvajadzību apmierināšana.

Ir arī citas lietas,

bet, manuprāt, tas ir galvenais
iemesls, kāpēc krīze padziļinās.

Man bija patiesi grūti to aptvert.

Es ļoti pretojos domai,

ka depresija nav tikai problēma
manās smadzenēs,

bet ka tai ir daudz iemeslu,
tostarp mūsu dzīvesveids.

Un tā pamatīgi es to
sāku saprast kādu dienu,

kad intervēju Dienvidāfrikas psihiatru

vārdā dr. Dereks Samerfīlds.

Lielisks cilvēks.

Dr. Samerfīlds atradās
Kambodžā 2001. gadā,

kad šīs valsts iedzīvotājiem
sāka piedāvāt ķīmiskos antidepresantus.

Vietējie Kambodžas ārsti nekad
par tādiem nebija dzirdējuši,

tāpēc viņi prasīja, kas tie tādi.

Viņš paskaidroja.

Un tie viņam atbildēja:

„Mums tos nevajag,
mums jau ir antidepresanti.”

„Kā ir?” Samerfīlds brīnījās.

Viņš domāja, ka tie runā
par kādu ārstniecības augu,

asinszāli, ginku vai ko tamlīdzīgu.

Bet viņi pastāstīja par kādu gadījumu.

Viņu kopienā bija kāds zemnieks,
kurš strādājis rīsu laukā.

Kādu dienu viņš uzkāpis kājnieku mīnai,
kas bija palikusi pēc kara ar ASV,

un zaudējis kāju.

Viņam dabūjuši mākslīgo kāju,

un pēc kāda laika
viņš atgriezies rīsu laukā.

Taču acīmredzot strādāt ūdenī
ir ārkārtīgi sāpīgi,

ja ir mākslīgā kāja,

un domāju, bija diezgan traumatiski

atgriezties un strādāt laukā,
kur tiki uzspridzināts.

Vīrs sācis raudāt visu dienu,

atteicies celties no gultas,

viņam parādījušies
visi klasiskās depresijas simptomi.

Kambodžas dakteri teica:

„Tad mēs iedevām viņam antidepresantu.”

Dr. Samerfīlds vaicāja: „Kas tas bija?”

Viņi pastāstīja, ka gājuši
un sēdējuši pie viņa.

Tie viņu uzklausīja.

Aptvēra, ka viņa sāpes ir saprotamas.

Viņam pašam bija grūti
to saprast depresijas agonijā,

bet sāpju iemesls viņa dzīvē
bija ļoti labi saprotams.

Viens no dakteriem, runājot
ar kopienas iedzīvotājiem, spriedis:

„Ziniet, ja mēs šim vīram nopirktu govi,

viņš varētu kļūt par piensaimnieku,

viņam nebūtu jāatgriežas
mokošajā situācijā,

viņam nebūtu jāatgriežas rīsu laukā.”

Tā viņi nopirkuši vīram govi.

Pēc dažām nedēļām raudāšana mitējusies,

pēc mēneša depresija bija pārgājusi.

Viņi teica dr. Samerfīldam:

„Redziet, dakter, tā govs
bija antidepresants.

Par to jūs runājat, vai ne?”

(Smiekli)

(Aplausi)

Ja esat audzināti domāt
par depresiju tāpat kā es,

un vairums klātesošo ir,

tas izklausās pēc slikta joka, vai ne?

„Aizgāju pie ārsta pēc antidepresantiem,
un viņa man iedeva govi.”

Taču Kambodžas ārsti intuitīvi zināja,

spriežot pēc šī viena nezinātniskā
gadījuma atstāsta,

to, ko pasaules vadošā medicīnas iestāde,

Pasaules Veselības organizācija,

cenšas mums pateikt gadiem,

balstoties uz vislabākajiem
zinātniskajiem pierādījumiem.

Ja jums ir depresija,

ja jums ir trauksme,

jūs neesat vājš, jūs neesat traks,

un – galvenais – jūs neesat
salūzusi mehāniska ierīce.

Jūs esat cilvēks ar
neapmierinātām vajadzībām.

Un tikpat svarīgi ir padomāt par to,

ko ne Kambodžas ārsti,
ne Pasaules Veselības organizācija nesaka.

Viņi šim zemniekam nesaka:

„Eu, vecīt, saņemies.

Tas ir tavs pienākums saprast
un atrisināt šo problēmu.”

Gluži pretēji, viņi saka:

„Mēs šeit esam kā grupa,
kas palīdzēs tev saņemties,

un kopā mēs spēsim izdomāt,
kā atrisināt šo problēmu.”

Tas ir nepieciešams ikvienam
depresijas māktam cilvēkam,

un ikviens depresijas mākts
cilvēks to ir pelnījis.

Tieši tāpēc viens no Apvienoto Nāciju
vadošajiem ārstiem

Pasaules Veselības dienas
oficiālajā paziņojumā 2017. gadā teica,

ka mums mazāk jārunā
par ķīmisko nelīdzsvaru

un vairāk par nelīdzsvaru mūsu dzīvē.

Dažiem cilvēkiem zāles patiešām palīdz –

kādu laiku tās palīdzēja arī man –

taču tieši tāpēc, ka šī problēma
ir dziļāka nekā tikai bioloģiskā līmenī,

arī risinājumiem jābūt dziļākiem.

Atceros, ka to uzzinājis es domāju:

„Labi, es saprotu
visus zinātniskos pierādījumus,

esmu izlasījis kaudzi pētījumu,
esmu intervējis daudz ekspertu.”

Taču es turpināju domāt:
„Kā to padarīt iespējamu?”

Lietas, kas ved mūs depresijā,

lielākoties ir daudz sarežģītākas

par to, kas notika
Kambodžas zemnieka dzīvē.

Ar šādu izpratni, kur lai vispār sākam?

Tad, rakstot grāmatu, ilgajā ceļojumā

apkārt pasaulei

es turpināju satikt cilvēkus,
kas tieši ar to nodarbojās –

no Sidnejas līdz Sanfrancisko

un Sanpaulu.

Es turpināju satikt cilvēkus, kas izprot

dziļākos depresijas un trauksmes cēloņus

un kopīgiem spēkiem tos novērš.

Es, protams, nevaru pastāstīt

par visiem lieliskajiem
cilvēkiem, ko satiku,

vai par visiem deviņiem
depresijas un trauksmes cēloņiem,

jo TED runa nevar būt 10 stundas gara –

varat par to pasūdzēties organizatoriem.

Taču vēlos pievērsties diviem cēloņiem

un diviem šo cēloņu risinājumiem,
ja neiebilstat.

Lūk, pirmais.

Mēs esam vientuļākā sabiedrība
cilvēces vēsturē.

Nesenā pētījumā amerikāņiem tika vaicāts:

„Vai jūtaties, ka vairs
neesat nevienam tuvs?”

Un 39 procenti cilvēku
atbildēja, ka tā ir.

„Vairs neesmu nevienam tuvs.”

Starptautiskajos vientulības mērījumos

Lielbritānija, pārējā Eiropa
seko uzreiz aiz ASV,

ja nu kāds jūtas pārāk pašapmierināts.

(Smiekli)

Es ilgu laiku pavadīju, runājot par to
ar pasaules vadošo vientulības ekspertu,

apbrīnojamu vīrieti,
profesoru Džonu Kasiopo,

kurš mita Čikāgā.

Un es daudz domāju par kādu jautājumu,
kas izriet no viņa veikuma.

Profesors Kasiopo vaicāja:

„Kāpēc mēs eksistējam?

Kāpēc esam šeit, kāpēc esam dzīvi?”

Viens no galvenajiem iemesliem ir tas,

ka mūsu senči Āfrikas savannās

labi pieprata vienu lietu.

Bieži vien viņi nebija daudz lielāki
par savu medījumu,

bieži vien viņi nebija ātrāki
par savu medījumu,

taču viņiem labāk veicās
apvienošanās grupās

un sadarbošanās.

Tā bija mūsu kā sugas superspēja –

mēs apvienojamies.

Gluži kā bites, kas dzīvo spietā,

cilvēki attīstījās, lai dzīvotu ciltīs.

Un mēs esam pirmie cilvēki,

kas savas ciltis ir izformējuši.

Un tāpēc jūtamies šausmīgi.

Taču tam nav tā jābūt.

Viens no manas grāmatas
un arī manas dzīves varoņiem

ir ārsts Sems Everingtons.

Viņš ir ģimenes ārsts
nabadzīgā Londonas rajonā,

kur dzīvoju daudzus gadus.

Sems jutās patiesi slikti,

jo viņam bija daudz pacientu,

kas sūdzējās par šausmīgu
depresiju un trauksmi.

Tāpat kā es, Sems nav pret
ķīmiskajiem antidepresantiem,

viņš uzskata, ka dažiem tie palīdz.

Taču viņš redzēja divas lietas.

Pirmkārt, viņa pacientiem depresija
un trauksme bieži bija

pilnīgi saprotamu iemeslu,
piemēram, vientulības, dēļ.

Otrkārt, lai arī dažiem zāles palīdzēja,

daudziem cilvēkiem
problēmu tās neatrisināja.

Pamatproblēmu.

Tāpēc kādu dienu
Sems nolēma uzsākt citu pieeju.

Pie viņa uz medicīnas centru
atnāca sieviete,

vārdā Liza Kaningema.

Es vēlāk iepazinos ar Lizu.

Liza septiņus gadus bija pavadījusi mājās
ar kropļojošu depresiju un trauksmi.

Kad viņa ieradās pie Sema,
viņš teica: „Neuztraucies,

mēs turpināsim izrakstīt tev zāles,

bet mēs izrakstīsim vēl kaut ko.

Mēs lūgsim tev nākt uz šo centru
divas reizes nedēļā

un tikties ar citiem depresīviem
un trauksmainiem cilvēkiem,

nevis lai runātu par to,
cik nožēlojami jūtaties,

bet lai izdomātu kaut ko jēgpilnu,
ko jūs visi kopā varētu darīt,

lai jūs nejustos vientuļi
un jums nešķistu, ka dzīvei nav jēgas.”

Kad grupa satikās pirmo reizi,

Liza no trauksmes burtiski izvēmās,

tik satraukta viņa bija.

Taču cilvēki paberzēja viņas muguru,
grupa sāka sarunāties:

„Ko mēs varētu darīt?”

Šie pilsētnieki,
Austrumlondonas iemītnieki,

neko nezināja par dārzkopību.

Viņi nolēma apgūt dārzniecību!

Aiz ārstu prakses ēkas bija krūmāji.

„Mēs varētu tur ierīkot dārzu.”

Viņi bibliotekā paņēma grāmatas,

skatījās YouTube video.

Viņi sāka rakties pa zemi.

Viņi sāka apgūt gadalaiku ritmus.

Ir daudz pierādījumu, ka atrašanās dabā

ir ārkārtīgi spēcīgs antidepresants.

Taču viņi sāka darīt ko vēl svarīgāku.

Viņi sāka veidot cilti.

Viņi sāka veidot grupu.

Viņi sāka rūpēties viens par otru.

Ja kāds neieradās,

pārējie devās viņu meklēt:
„Vai tev viss kārtībā?”

Viņi palīdzēja biedram
saprast, kas viņu nomāc.

Kā to aprakstīja Liza:

„Kad uzziedēja dārzs,

uzziedējām arī mēs.”

Šo pieeju sauc
par sabiedrības izrakstīšanu,

tā izplatās visā Eiropā.

Un ir neliels, bet augošs
pierādījumu klāsts,

kas liecina, ka tā patiešām un būtiski
var mazināt depresiju un trauksmi.

Es atceros, ka kādu dienu stāvēju

Lizas un viņas reiz depresīvo
draugu iekoptajā dārzā –

tas ir ļoti skaists dārzs –

un man ienāca prātā doma,

ko lielā mērā iedvesmoja
profesors Hjū Makejs no Austrālijas.

Bieži, kad cilvēki
mūsu kultūrā jūtas nomākti,

mēs viņiem sakām –
esmu drošs, ka mēs visi esam to teikuši, –

„Tev vienkārši ir jābūt tev pašam.”

Un esmu sapratis, ka patiesībā
mums būtu jāsaka:

„Neesi tu.

Neesi tu pats.

Esi mēs.

Esi daļa no grupas.”

(Aplausi)

Šo problēmu risinājums

nav arvien vairāk paļauties
uz saviem paša resursiem

kā izolētam indivīdam –

daļēji tieši tas ir novedis līdz krīzei.

Risinājums ir atkalapvienoties
ar kaut ko lielāku par sevi.

Un tas saistīts ar otru
depresijas un trauksmes cēloni,

par kuru gribēju pastāstīt.

Ikviens zina,

ka ātrie ēdieni ir pārņēmuši mūsu
ēdienkarti un padarījuši mūs slimus.

Es to nesaku ar pārākuma apziņu,

es šeit ierados burtiski no McDonald's.

Es redzēju, kā jūs visi ēdāt tās
veselīgās TED brokastis, un tas nav man.

Taču tieši tāpat kā ātrās uzkodas
mūs ir padarījušas fiziski slimus,

tādas kā ātrās vērtības ir
pārņēmušas mūsu prātu

un padarījušas mūs garīgi slimus.

Tūkstošiem gadu filosofi ir teikuši –

ja jums šķiet, ka dzīvē svarīga ir nauda,
statuss un izrādīšanās,

jūs jutīsieties draņķīgi.

Tas nav precīzs Šopenhauera citāts,
bet vēstījuma būtība.

Dīvaini, ka gandrīz neviens
to netika pētījis zinātniski,

līdz tam pieķērās
patiesi neparasta personība,

profesors Tims Kasers,

kas strādā Noksa koledžā Ilinoisā
un pēta to jau apmēram 30 gadu.

Viņa pētījumi uzvedina
uz vairākiem svarīgiem secinājumiem.

Pirmkārt, jo vairāk ticat,

ka varat nopirkt un izrādīt
savu ceļu ārā no skumjām

un labākā dzīvē,

jo lielāka iespēja, ka kļūsiet
depresīvs un trauksmains.

Un, otrkārt,

mūs kā sabiedrību šie uzskati
virza aizvien vairāk.

Tā ir bijis visu manu dzīvi –

zem reklāmu, Instagram
un tamlīdzīgu lietu smagās ietekmes.

Par to domājot,

sapratu, ka mēs visi kopš dzimšanas
esam baroti ar tādu kā KFC dvēselei.

Mēs esam apmācīti meklēt laimi
nepareizajās vietās,

un, gluži kā ātrās uzkodas
neapmierina uztura vajadzības

un patiesībā liek justies briesmīgi,

ātrās vērtības neapmierina
psiholoģiskās vajadzības

un aizved jūs aizvien tālāk
no labas dzīves.

Kad es pirmoreiz tikos ar profesoru Kaseru

un uzzināju to visu,

es jutu patiesi dīvainu emociju sajaukumu.

Jo, no vienas puses,
tas bija patiesi izaicinoši.

Es apjautu, cik bieži dzīvē,
kad jutos slikti,

es centos to labot ar tādu kā izrādīšanos,
grandiozu ārēju risinājumu.

Un es redzēju, kāpēc tas nenostrādāja.

Es arī domāju,
vai tad tas nav acīmredzami.

Tas ir gandrīz vai banāli, vai ne?

Ja es jums visiem teiktu,

ka neviens no jums uz nāves gultas

nedomās par nopirktajām kurpēm
un visiem tiem retvītiem,

ka domāsiet par mīlestību, jēgu
un tuvību, kas bijusi jūsu dzīvē...

Manuprāt, tas skan gandrīz klišejiski.

Taču es turpināju izvaicāt
profesoru Kaseru:

„Kāpēc es jūtu šo savādo divkosību?”

Un viņš atbildēja:
„Kaut kādā ziņā mēs to visu zinām.

Taču mēs nedzīvojam
saskaņā ar šīm atziņām.”

Tās ir labi zināmas klišejas,
taču mēs nedzīvojam saskaņā ar tām.

Es turpināju taujāt, kāpēc mēs nedzīvojam
atbilstoši, ja zinām kaut ko tik būtisku.

Pēc brīža profesors Kasers man atbildēja:

„Jo dzīvojam iekārtā,

kas ir veidota, lai mēs pamestu
novārtā to, kas dzīvē ir svarīgs.”

To vajadzēja kārtīgi apdomāt.

„Jo dzīvojam iekārtā,

kas ir veidota, lai mēs pamestu
novārtā to, kas dzīvē ir svarīgs.”

Profesors Kasers gribēja izdomāt,
vai mēs varam sagraut šo iekārtu.

Viņš to ir pamatīgi pētījis.

Pastāstīšu vienu piemēru,

un es tiešām mudinu jūs izmēģināt to
ar saviem draugiem un ģimeni.

Kopā ar puisi vārdā Neitans Dangans

viņš izveidoja pusaudžu
un pieaugušo grupu,

kas kādu laiku tikās regulārās sesijās.

Viens no grupas mērķiem

bija likt cilvēkiem atcerēties
brīdi savā dzīvē,

kad viņi patiešām bija atraduši
jēgu un mērķi.

Katram cilvēkam tas bija kaut kas savs.

Kādam tā bija mūzikas spēlēšana,
rakstīšana, palīdzības sniegšana kādam,

esmu drošs, ka ikviens klātesošais
spēj kaut ko iedomāties.

Otrs grupas mērķis bija panākt,
ka cilvēki sev pajautā:

„Un kā es varētu vairāk savas dzīves
veltīt šādiem jēgpilniem mirkļiem

un mazāk tam, lai pirktu
nevajadzīgus mēslus,

publicētu to sociālajos medijos,

lai citos raisītu sajūtu:
„Ak Dievs, kā man skauž!”

Viņi atklāja, ka, vienkārši nākot
uz šīm sanāksmēm...

tie bija tādi kā Anonīmie alkoholiķi
patērētājiem, vai ne?

Vienkārši tas, ka cilvēki nāca,
noformulēja šīs vērtības,

nolēma rīkoties saskaņā ar tām
un atskaitīties viens otram,

radīja ievērojamas izmaiņas
viņu vērtību sistēmā.

Tas attālināja viņus
no depresiju raisošo domu vētras,

kas liek mums meklēt laimi
nepareizajās vietās,

un tuvināja daudz jēgpilnākām
un dvēseli barojošām vērtībām,

kas izved mūs no depresijas.

Taču, neraugoties uz visiem risinājumiem,
ko redzēju un aprakstīju,

un daudz ko, ko šeit nevaru pieminēt,

es turpināju domāt,

kāpēc pagāja tik ilgs laiks,
lai es nonāktu pie šīm atklāsmēm.

Jo, kad tās skaidro cilvēkiem –

dažas ir sarežģītākas, taču ne visas –

tā nav nekāda raķešu zinātne, vai ne?

Kaut kādā ziņā mēs to jau zinām.

Kāpēc mums ir tik grūti to saprast?

Domāju, ka iemesli ir vairāki.

Manuprāt, viens no iemesliem ir tas,
ka mums ir jāmaina izpratne

par to, kas patiesībā ir
depresija un trauksme.

Pastāv reāli bioloģiskie faktori,

kas izraisa depresiju un trauksmi.

Taču, ja ņemsim vērā tikai bioloģiju –

kā to tik ilgi darīju es,

un es teiktu, ka mūsu kultūra
to ir darījusi praktiski visu manu mūžu, –

tad mēs netieši sakām cilvēkiem –
un neviens nedara to tīšām –

taču netieši mēs sakām:

„Tavas sāpes neko nenozīmē.

Tie ir tikai darbības traucējumi.

Tā ir kā kļūda datorprogrammā,

tikai vadiņu problēma tavā galvā.”

Taču es spēju sākt mainīt
savu dzīvi tikai tad,

kad sapratu, ka mana depresija
nav darbības traucējums.

Tā ir signāls.

Tava depresija ir signāls.

Tā tev kaut ko saka.

(Aplausi)

Mēs tā jūtamies dažādu iemeslu dēļ,

un depresijas sāpēs to var
būt grūti saskatīt –

es to labi saprotu
no personīgās pieredzes.

Taču ar īsto palīdzību
mēs varam saprast šīs problēmas

un kopā varam tās atrisināt.

Lai to paveiktu,

pats pirmais solis ir

pārstāt noniecināt šos signālus,

sakot, ka tā ir tikai vājuma izpausme
vai vājprāts, vai tikai bioloģija;

vairumam cilvēku tā nav.

Mums jāsāk ieklausīties šajos signālos,

jo tie vēsta kaut ko,
kas mums patiešām ir jādzird.

Tikai tad, kad patiesi
ieklausīsimies šajos signālos

un cienīsim, un respektēsim tos,

mēs sāksim saskatīt

atbrīvojošos, bagātīgos,
dziļākos risinājumus.

Govis, kas gaida mums visapkārt.

Paldies!

(Aplausi)