Tā ir Džoanna.
Džoanna strādā kādā Polijas universitātē.
Un kādu sestdienas rītu, pulksten trijos,
viņa piecēlās, sakravāja mugursomu
un devās vairāk nekā
tūkstoš kilometru garā ceļā,
tikai tāpēc, lai apspriestu politiku
ar svešinieku.
Svešinieka vārds ir Kristofs,
un viņš ir klientu vadītājs Vācijā.
Abi nekad agrāk nebija tikušies.
Viņi zināja tikai to,
ka ir pilnīgi pretējās domās
par Eiropas politiku, par migrāciju,
par attiecībām ar Krieviju un tā tālāk.
Viņi diskutēja gandrīz veselu dienu.
Un pēc tam Džoanna man atsūtīja
visai kaitinošu e-pastu.
„Tas bija ļoti forši,
un es izbaudīju ikvienu mirkli!”
Lūk, Toms no Apvienotās Karalistes
un Nīlss no Vācijas.
Arī viņi bija svešinieki,
un abi – savu vietējo
futbola komandu atbalstītāji.
Kā nojaušat, Borussia Dortmund
un Tottenham Hotspurs.
Viņi satikās vietā, kur futbols radies, –
kādā Kembridžas sporta laukumā.
Viņi diskutēja nevis par futbolu,
bet gan par breksitu.
Vairākas stundas runājuši
par šo strīdīgo jautājumu,
arī viņi atsūtīja
visai pārsteidzošu e-pastu.
„Tas bija brīnišķīgi,
un mums abiem ļoti patika.”
(Smiekli)
2019. gada pavasarī
vairāk nekā 17 000 eiropiešu no 33 valstīm
pieteicās sarunai par politiku.
Tūkstošiem cilvēku devās pāri robežām,
lai satiktu svešinieku
ar atšķirīgu viedokli.
Viņi visi piedalījās
projektā „Eiropa runā”.
Cilvēkiem ar atšķirīgiem viedokļiem
runāt par politiku kļuvis ļoti grūti
ne tikai Eiropā.
Izjūk ģimenes, un draugi
viens ar otru pārstāj sarunāties.
Mēs paliekam savos burbuļos.
Tā dēvētos filtru burbuļus
vēl vairāk uzpūš sociālie mediji,
taču savā būtībā tie nav digitāli.
Filtru burbuļi ir pastāvējuši vienmēr.
Tie ir mūsu prātos.
Kā atkal un atkal apliecina pētījumi,
mēs ignorējam, piemēram, faktus,
kas ir pretēji mūsu pārliecībai.
Tādēļ viltus ziņu labošana
pavisam noteikti ir vajadzīga,
bet ar to nepietiek,
lai rosinātu pārdomas sašķeltā sabiedrībā.
Par laimi, daļa pētījumu norāda,
ka, iespējams, pastāv vienkāršs veids,
kā ieraudzīt lietas no cita skatpunkta:
personīga viens pret vienu diskusija
ar kādu, kura viedoklis
atšķiras no jūsējā.
Tas ļauj ieraudzīt pasauli citādi,
ar cita cilvēka acīm.
Es esmu Zeit Online redaktors,
tā ir viena no lielākajām
digitālo ziņu organizācijām Vācijā.
„Eiropa runā” sākās kā vienkāršs
redakcijas izmēģinājums.
Tāpat kā daudzus žurnālistus
arī mūs bija iespaidojis
Tramps un breksits,
un arī Vācijā bija sākusies
sabiedrības šķelšanās,
īpaši migrācijas jautājumā.
Vairāk nekā miljons bēgļu,
kas ieradās 2015. un 2016. gadā,
bija karstākais diskusiju temats.
Domājot par mūsu pašu vēlēšanām,
kas tuvojās 2017. gadā,
bija skaidrs, ka jāizdomā cits veids,
kā runāt par politiku.
Tā kā esam digitālo tehnoloģiju urķi,
mums, protams, prātā ienāca
visādas dīvainas digitālo produktu idejas,
un viena no tām bija
politiskais tinderis –
(Smiekli)
randiņu platforma cilvēkiem
ar politiski pretējiem uzskatiem,
rīks, kas varētu palīdzēt savest kopā
cilvēkus ar atšķirīgiem uzskatiem.
Mēs nolēmām rīku pārbaudīt
un palaidām to, ko tehnoloģiju zinātāji
sauktu par minimālo darbspējīgo produktu.
Tas bija pavisam vienkāršs.
Nosaucām to par „Deutschland spricht” –
„Vācija runā” –
un palaidām 2017. gada maijā.
Un tas bija pavisam vienkāršs.
Mēs izmantojām galvenokārt
Google veidlapas,
rīku, kurā ikviens no mums
var veidot tiešsaistes aptaujas,
un it visur Zeit Online saturā
iegūlām vienkāršus jautājumus, piemēram:
„Vai Vācija ir uzņēmusi par daudz bēgļu?”
Jūs klikšķināt jā vai nē.
Mēs uzdevām arī citus jautājumus.
Vai Rietumi pret Krieviju izturas godīgi?
Vai homoseksuāliem
pāriem jāļauj apprecēties?
Tiem, kas atbildēja uz visiem jautājumiem,
uzdevām vēl vienu:
„Vai jūs gribētu satikt kaimiņu,
kurš domā pilnīgi citādi?”
(Smiekli)
Tas bija pavisam vienkāršs eksperiments
pilnīgi bez nekāda budžeta.
Domājām, ka reģistrēsies
varbūt pārsimt cilvēku,
un plānojām viņus salikt pāros ar roku.
Vienas dienas laikā
reģistrējās 1000 cilvēku,
un pēc dažām nedēļām
satikt kādu ar citādu viedokli
bija pieteikušies 12 000 vāciešu.
Tā ka nu mums bija problēma.
(Smiekli)
Uzķibinājām ātru un prastu algoritmu,
kas atrastu ideālos tindera pārus –
cilvēkus, kas dzīvo
iespējami tuvu viens otram
un uz jautājumiem atbildējuši
pēc iespējas atšķirīgāk.
Mēs iepazīstinājām viņus
ar e-pasta palīdzību.
Un, kā varat iedomāties,
bijām diezgan noraizējušies.
Varbūt uz satikšanos neviens neatnāks.
Varbūt visas sarunas klātienē
būs briesmīgas.
Vai varbūt mūsu datubāzē
ir kāds slepkava ar cirvi.
(Smiekli)
Taču tad, 2017. gada jūnija svētdienā,
notika brīnums.
Tūkstošiem vāciešu satika savu pārinieku
un mierīgi pārrunāja politiku.
Piemēram, Anno.
Bijušais policists, kurš ir –
vai, pareizāk, bija – pret geju laulībām,
satika Anni – inženieri,
kas dzīvo civilajās
partnerattiecībās ar sievieti.
Viņi stundām ilgi pārrunāja tēmas,
par kurām viņu viedokļi atšķīrās.
Vēlāk Anno mums stāstīja, ka vienā brīdī
sapratis, ka viņa izteikumi
par homoseksuāļu laulībām Anni sāpina,
un viņš sācis apšaubīt savus pieņēmumus.
Pēc trīs stundu sarunas
Anne ielūdza Anno uz savu vasaras ballīti,
un tagad, divus gadus vēlāk,
viņi joprojām laiku pa laikam
satiekas un ir draugi.
Mūsu algoritms saveda kopā,
piemēram, šo tiesas izpildītāju,
kas ir arī Vācijas labējās
populistu partijas AfD runasvīrs,
un šo sievieti, kas konsultē grūtnieces.
Viņa savulaik bija bijusi
aktīva Zaļās partijas biedre.
Mēs savedām kopā
pat šo profesoru un viņa studentu.
(Smiekli)
Tas ir algoritms.
(Smiekli)
Savedām kopā arī kādu vīratēvu un vedeklu,
jo viņi, protams, dzīvo netālu,
bet viedokļi viņiem ir ļoti atšķirīgi.
Vispār mēs sarunas nenovērojām,
neierakstījām, nedokumentējām,
jo negribējām, lai cilvēki
jelkādā veidā spēlētu teātri.
Bet bija arī izņēmums.
Es piedalījos pats.
Tā nu es savā modīgajā
Berlīnes apkaimē Prenclauerbergā
satikos ar Mirko.
Lūk, es mūsu sarunas laikā.
Mirko negribēja būt redzams.
Viņš ir gados jauns procesu operators
un izskatās kā jau visi
mūsu apkaimes hipsteri,
ar bārdu un bīniju.
Mēs sarunājāmies stundām ilgi,
un viņš izrādījās brīnišķīgs cilvēks.
Un, lai gan mums bija
ļoti atšķirīgi viedokļi
par gandrīz visām tēmām,
izņemot varbūt vienīgi sieviešu tiesības,
kur man tā arī neizdevās
saprast viņa uzskatus,
saruna bija ļoti jauka.
Pēc mūsu sarunas es Mirko iegūglēju,
un izrādījās, ka pusaudža gados
viņš bijis neonacists.
Es viņam piezvanīju un jautāju:
„Klau, kāpēc tu man neteici?”
Uz ko viņš atbildēja:
„Es neteicu, jo gribu tikt tam pāri.
Es vienkārši par to vairs negribu runāt.”
Biju domājis, ka cilvēki
ar šādu vēsturi nekad nemainās,
un nu man nācās pārdomāt savus pieņēmumus,
gluži tāpat kā daudziem
citiem dalībniekiem,
kas mums atsūtīja tūkstošiem e-pastu
un arī pa kādam pašiņam.
Neviens nebija bijis vardarbīgs.
(Smiekli)
Un mēs nezinām,
vai kāds no pāriem apprecējās.
(Smiekli)
Taču mēs bijām ļoti aizrāvušies
un gribējām ko līdzīgu darīt vēlreiz,
un pasākuma versijā 2.0.
gribējām iesaistīt
vēl dažādākus dalībniekus,
jo pirmajā piegājienā vairums dalībnieku,
protams, bija mūsu lasītāji.
Tā nu mēs vērsāmies pie konkurentiem
un aicinājām iesaistīties
arī citus medijus.
Koordinēšanai izmantojām Slack platformu.
Šī tiešsaistes sadarbība, kurā iesaistījās
11 lielākie Vācijas mediji,
bija pirmais šāda veida notikums Vācijā.
Dalībnieku skaits
vairāk nekā divkāršojās –
šoreiz pieteicās 28 000 cilvēku.
Un Vācijas prezidents –
viņš redzams attēla centrā –
kļuva par projekta aizbildni.
Tā nu 2018. gada vasarā
tūkstošiem vāciešu atkal satikās,
lai parunātu ar kādu,
kuram ir citāds viedoklis.
Dažus pārus uzaicinājām
uz īpašu pasākumu Berlīnē,
kurā uzņemts arī šis foto –
joprojām mans mīļākais
„Vācija runā” simbols.
Tas ir Henriks,
autobusa šoferis un boksa treneris,
un Engelbērts,
bērnu atbalsta centra vadītājs.
Uz visiem septiņiem jautājumiem
viņi atbildēja atšķirīgi.
Viņi nebija iepriekš tikušies,
un saruna bija patiešām spraiga,
un tomēr, kā likās, viņi tik un tā spēja
viens ar otru saprasties.
Šajā reizē mēs arī vēlējāmies noskaidrot,
vai saruna dalībniekus
ir jelkādi ietekmējusi,
tāpēc lūdzām pētniekiem
aptaujāt dalībniekus.
Un divas trešdaļas dalībnieku atzina,
ka ir uzzinājuši ko jaunu
par sarunas biedra uzskatiem.
Sešdesmit procenti piekrita,
ka savos uzskatos atraduši kopīgo.
Pēc pasākuma bija pieaudzis
arī uzticēšanās līmenis sabiedrībā.
Deviņdesmit procentiem dalībnieku
saruna bija patikusi,
desmit procentiem – nebija patikusi.
Astoņiem procentiem
tā nebija patikusi vienkārši tāpēc,
ka viņu sarunas biedrs neieradās.
(Smiekli)
Pēc „Vācija runā” mūs uzrunāja
daudzi starptautiskie mediji
un šoreiz mēs nolēmām izveidot
nopietnu un drošu platformu,
ko nosaucām „My Country Talks” –
„Mana valsts runā”.
Šajā īsajā laika sprīdī
platforma izmantota
jau vairāk nekā desmit vietēja
un valsts mēroga pasākumiem,
piemēram, „Het grote gelijk” Beļģijā,
„Suomi puhuu” Somijā
un „Britain Talks” Apvienotajā Karalistē.
Un mēs palaidām arī
sākumā pieminēto „Eiropa runā”,
kurā iesaistījās 15 starptautiskie mediji,
sākot no Financial Times
Apvienotajā Karalistē
līdz Helsingin Sanomat Somijā.
Tūkstošiem eiropiešu satikās
ar pilnīgiem svešiniekiem,
lai diskutētu par politiku.
Līdz šim mūs ir uzrunājuši vairāk nekā
150 pasaules mediji,
un varbūt kādu dienu
taps arī „Pasaule runā”,
kurā piedalīsies simtiem tūkstošu cilvēku.
Bet skaitļi, protams, nav svarīgākais.
Svarīgākais ir...
Katru reizi, kad divi cilvēki
satiekas klātienē
un stundām ilgi divatā sarunājas,
viņi mainās.
Tāpat kā mainās mūsu sabiedrība.
Tā mainās soli pa solītim,
sarunu pa sarunai.
Svarīgākais ir tas, ka no jauna iemācāmies
sarunāties klātienē,
bez citu cilvēku klātbūnes,
ar svešinieku.
Ne tikai ar politiskā tindera
piespēlētu svešinieku,
bet arī ar krogā, sporta zālē
vai konferencē sastaptu svešinieku.
Tāpēc aicinu jūs satikt kādu
un padiskutēt ar viņu,
un izbaudīt to no visas sirds.
Paldies!
(Aplausi)
Oho!
(Aplausi)