Es esmu lauvu aizsardzības speciāliste. Izklausās forši, vai ne? Dažiem varbūt nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Bet esmu droša, ka visi esat dzirdējuši par lauvu Sesilu. [Lauva Sesils (2002–2015)] (Lauvas rēcieni) Viņa rēcienus vairs nedzird. 2015. gada 2. jūlijā viņa dzīvību aprāva trofeju mednieka lode. Runā, ka cilvēki var pieķerties dzīvniekiem, ko pēta. Tieši tā notika ar mani un lauvu Sesilu, jo Vanges nacionālajā parkā pazinu un pētīju viņu trīs gadus. Viņa nāve salauza man sirdi. Bet labums no šīs traģēdijas bija tas, ka notikums piesaistīja uzmanību apdraudēto savvaļas dzīvnieku situācijai. Pēc Sesila nāves es sāku sev uzdot jautājumus. Ja nu Sesila tuvumā dzīvojošā kopiena būtu bijusi iesaistīta viņa aizsardzībā? Ja nu es Sesilu būtu satikusi, kad man bija 10, nevis 29 gadi? Vai es vai mani skolasbiedri būtu varējuši mainīt viņa likteni? Daudz cilvēku strādā, lai pasargātu lauvas no izzušanas, taču viņu vidū tikai daži ir vietējie iedzīvotāji vai to kopienu pārstāvji, kurās izzušana notiek vistraujāk. Taču kopienas, kas ar lauvām dzīvo plecu pie pleca, ir tās, kurām iespēju palīdzēt ir visvairāk. Vietējiem iedzīvotājiem būtu jābūt šo risinājumu galvenajam elementam. Reizēm pārmaiņas var notikt tikai tad, ja vadību uzņemas cilvēki, kurus problēma ietekmē visvairāk. Vietējām kopienām ir svarīga loma malumedniecības un nelegālas dzīvnieku tirdzniecības apkarošanā – šīs nodarbes ir galvenie draudi lauvām un citiem savvaļas dzīvniekiem. Es esmu melnādaina afrikāņu sieviete zinātnē, un cilvēki vienmēr vēlas zināt, vai es vienmēr esmu gribējusi strādāt dabas aizsardzībā, jo šajā jomā viņiem negadās sastapt daudz man līdzīgo. Bērnībā es pat nezināju, ka ir tāda profesija kā dabas aizsardzība. Savā dzimtenē pirmo dzīvnieku savvaļā es ieraudzīju 25 gadu vecumā, kaut gan lauvas un Āfrikas savvaļas suņi dzīvo tikai dažu kilometru attālumā no manām mājām. Zimbabvē tas nav nekas neparasts, jo daudz cilvēku pat nesastopas ar savvaļas dzīvniekiem, lai gan dzīvā daba ir daļa mūsu mantojuma. Bērnībā es nemaz nezināju, ka lauvas dzīvo turpat kaimiņos. Kad pirms 10 gadiem, aukstā ziemas rītā, spēru pirmo soli Savē ielejas rezervātā, lai savam maģistra darbam pētītu Āfrikas savvaļas suņus, mani apbūra šīs vietas skaistums un miers. Es jutu, ka esmu atradusi savas dzīves mērķi un aizraušanos. Todien es apsolījos savu dzīvi veltīt dzīvnieku aizsardzībai. Es atceros skolas dienas Zimbabvē un pārējos bērnus, ar kuriem kopā mācījos. Ja mums būtu bijusi iespēja sastapt dzīvniekus, varbūt vairāk manu klasesbiedru šobrīd strādātu kopā ar mani. Ja vien vietējie iedzīvotāji nevēlas dzīvniekus aizsargāt un sadzīvot ar tiem, visi centieni saudzēt dabu var būt vējā. Tās ir kopienas, kas dzīvo vienotā ekosistēmā ar savvaļas dzīvniekiem un kurām par to ir jāmaksā. Ja viņiem nav tiešas saiknes ar dzīvniekiem vai kāds labums no tiem, nav arī iemesla vēlmei tos aizsargāt. Un, ja dzīvniekus neaizsargā vietējās kopienas, nekāda iejaukšanās no ārpuses nepalīdzēs. Ko darīt? Aktīvistiem galvenā uzmanība būtu jāpievērš vides izglītībai un jāpalīdz uzlabot iedzīvotāju prasmes dabas aizsardzībā. Skolas vecuma bērni un vietējie iedzīvotāji jāved uz nacionālajiem parkiem, lai viņi iepazītu dzīvniekus. Ikvienā rīcībā un ikvienā līmenī dabas aizsardzībā jāņem vērā to cilvēku ekonomika, kuri dzīvo uz vienas zemes ar dzīvniekiem. Ārkārtīgi svarīga ir arī vietējo aktīvistu iesaiste ikvienā dabas aizsardzības pasākumā; tikai tā var veicināt uzticēšanos un padarīt dabas aizsardzību par šo kopienu dzīvesveida sastāvdaļu. Vietējie dabas sargātāji sastop daudz šķēršļu – no neslēptas diskriminācijas līdz pat kultūras normu noteiktiem ierobežojumiem. Tomēr es nepadošos un turpināšu iesaistīt vietējās kopienas cīņā par mūsu planētas izdzīvošanu. Es aicinu jūs pievienoties. Mums aktīvi jānojauc šķēršļi, kas vietējām kopienām traucē iesaistīties dabas aizsardzībā. Savu dzīvi esmu veltījusi lauvu aizsardzībai. Un to darītu arī mani kaimiņi, ja vien pazītu dzīvniekus, kas mitinās tiem turpat blakus. Paldies. (Aplausi)