Es esmu lauvu aizsardzības speciāliste.
Izklausās forši, vai ne?
Dažiem varbūt nav ne jausmas,
ko tas nozīmē.
Bet esmu droša, ka visi
esat dzirdējuši par lauvu Sesilu.
[Lauva Sesils (2002–2015)]
(Lauvas rēcieni)
Viņa rēcienus vairs nedzird.
2015. gada 2. jūlijā
viņa dzīvību aprāva
trofeju mednieka lode.
Runā, ka cilvēki var pieķerties
dzīvniekiem, ko pēta.
Tieši tā notika ar mani un lauvu Sesilu,
jo Vanges nacionālajā parkā
pazinu un pētīju viņu trīs gadus.
Viņa nāve salauza man sirdi.
Bet labums no šīs traģēdijas bija tas,
ka notikums piesaistīja uzmanību
apdraudēto savvaļas dzīvnieku situācijai.
Pēc Sesila nāves
es sāku sev uzdot jautājumus.
Ja nu Sesila tuvumā dzīvojošā kopiena
būtu bijusi iesaistīta viņa aizsardzībā?
Ja nu es Sesilu būtu satikusi,
kad man bija 10, nevis 29 gadi?
Vai es vai mani skolasbiedri
būtu varējuši mainīt viņa likteni?
Daudz cilvēku strādā,
lai pasargātu lauvas no izzušanas,
taču viņu vidū tikai daži
ir vietējie iedzīvotāji
vai to kopienu pārstāvji,
kurās izzušana notiek vistraujāk.
Taču kopienas, kas ar lauvām
dzīvo plecu pie pleca,
ir tās, kurām iespēju palīdzēt
ir visvairāk.
Vietējiem iedzīvotājiem
būtu jābūt šo risinājumu
galvenajam elementam.
Reizēm pārmaiņas var notikt tikai tad,
ja vadību uzņemas cilvēki,
kurus problēma ietekmē visvairāk.
Vietējām kopienām ir svarīga loma
malumedniecības un nelegālas
dzīvnieku tirdzniecības apkarošanā –
šīs nodarbes ir galvenie draudi
lauvām un citiem savvaļas dzīvniekiem.
Es esmu melnādaina
afrikāņu sieviete zinātnē,
un cilvēki vienmēr vēlas zināt,
vai es vienmēr esmu gribējusi
strādāt dabas aizsardzībā,
jo šajā jomā viņiem negadās sastapt
daudz man līdzīgo.
Bērnībā es pat nezināju,
ka ir tāda profesija kā dabas aizsardzība.
Savā dzimtenē pirmo dzīvnieku savvaļā
es ieraudzīju 25 gadu vecumā,
kaut gan lauvas un Āfrikas savvaļas suņi
dzīvo tikai dažu kilometru attālumā
no manām mājām.
Zimbabvē tas nav nekas neparasts,
jo daudz cilvēku pat nesastopas
ar savvaļas dzīvniekiem,
lai gan dzīvā daba ir daļa mūsu mantojuma.
Bērnībā es nemaz nezināju,
ka lauvas dzīvo turpat kaimiņos.
Kad pirms 10 gadiem, aukstā ziemas rītā,
spēru pirmo soli Savē ielejas rezervātā,
lai savam maģistra darbam
pētītu Āfrikas savvaļas suņus,
mani apbūra šīs vietas skaistums un miers.
Es jutu, ka esmu atradusi
savas dzīves mērķi un aizraušanos.
Todien es apsolījos
savu dzīvi veltīt dzīvnieku aizsardzībai.
Es atceros skolas dienas Zimbabvē
un pārējos bērnus, ar kuriem kopā mācījos.
Ja mums būtu bijusi
iespēja sastapt dzīvniekus,
varbūt vairāk manu klasesbiedru
šobrīd strādātu kopā ar mani.
Ja vien vietējie iedzīvotāji nevēlas
dzīvniekus aizsargāt un sadzīvot ar tiem,
visi centieni saudzēt dabu var būt vējā.
Tās ir kopienas,
kas dzīvo vienotā ekosistēmā
ar savvaļas dzīvniekiem
un kurām par to ir jāmaksā.
Ja viņiem nav tiešas saiknes
ar dzīvniekiem
vai kāds labums no tiem,
nav arī iemesla vēlmei tos aizsargāt.
Un, ja dzīvniekus neaizsargā
vietējās kopienas,
nekāda iejaukšanās no ārpuses nepalīdzēs.
Ko darīt?
Aktīvistiem galvenā uzmanība
būtu jāpievērš vides izglītībai
un jāpalīdz uzlabot iedzīvotāju
prasmes dabas aizsardzībā.
Skolas vecuma bērni
un vietējie iedzīvotāji
jāved uz nacionālajiem parkiem,
lai viņi iepazītu dzīvniekus.
Ikvienā rīcībā un ikvienā līmenī
dabas aizsardzībā jāņem vērā
to cilvēku ekonomika,
kuri dzīvo uz vienas zemes ar dzīvniekiem.
Ārkārtīgi svarīga
ir arī vietējo aktīvistu iesaiste
ikvienā dabas aizsardzības pasākumā;
tikai tā var veicināt uzticēšanos
un padarīt dabas aizsardzību
par šo kopienu dzīvesveida sastāvdaļu.
Vietējie dabas sargātāji
sastop daudz šķēršļu –
no neslēptas diskriminācijas līdz pat
kultūras normu noteiktiem ierobežojumiem.
Tomēr es nepadošos
un turpināšu iesaistīt vietējās kopienas
cīņā par mūsu planētas izdzīvošanu.
Es aicinu jūs pievienoties.
Mums aktīvi jānojauc šķēršļi,
kas vietējām kopienām traucē
iesaistīties dabas aizsardzībā.
Savu dzīvi esmu veltījusi
lauvu aizsardzībai.
Un to darītu arī mani kaimiņi,
ja vien pazītu dzīvniekus,
kas mitinās tiem turpat blakus.
Paldies.
(Aplausi)