Ikvienam no apkārtējiem ir stāsts, kas pasaulei jādzird

2003. gadā Deivs Aisejs atvēra pirmo „StoryCorps” kabīni Ņujorkas Centrālajā stacijā ar mērķi izveidot mierīgu vietiņu, kurā cilvēki varētu pagodināt kādu, kas tiem svarīgs, ieklausoties viņu stāstā. Kopš tā laika „StoryCorps” ir kļuvis par lielāko cilvēku balsu kolekciju, kāda jelkad ierakstīta. Viņa TED Balvas vēlējums ir paplašināt šo visas cilvēces gudrības arhīvu. Ieklausies viņa vīzijā padarīt „StoryCorps” pieejamu visā pasaulē un uzzini, kā tu vari kļūt par daļu no tās, intervējot kādu ar „StoryCorps” aplikāciju.

Šovakar es mēģināšu jūs pārliecināt,

ka uzaicināt kādu tuvu cilvēku,
draugu vai pat svešinieku

kopīgi ierakstīt jēgpilnu interviju

var kļūt par vienu no svarīgākajiem
brīžiem šī cilvēka dzīvē

un arī jūsējā.

22 gadu vecumā man laimējās
atrast savu aicinājumu,

kad sāku nodarboties
ar radio stāstu veidošanu.

Gandrīz tajā pašā laikā

es uzzināju, ka mans tēvs,
ar kuru bijām ļoti, ļoti tuvi, ir gejs.

Tas mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu.

Ģimenē mēs bijām ļoti tuvi,

un es biju satriekts.

Kādā no mūsu saspīlētajām sarunām,

tēvs pieminēja Stounvolas nemierus.

Viņš pastāstīja, ka kādā 1969. gada naktī

pulciņš jaunu, melnādainu
un Latīņamerikas izcelsmes dragkvīnu

stājās pretim policijai
kādā Manhetenas geju bārā

ar nosaukumu Stonewall Inn

un kā tas aizsāka
mūsdienu kustību par geju tiesībām.

Tas bija lielisks stāsts,
un tas rosināja manu interesi.

Tāpēc es nolēmu ņemt diktofonu
un uzzināt vairāk.

Ar jauna arhīvista
Maikla Šērkera palīdzību

mēs atradām visus cilvēkus,
ko vien varējām,

kuri tonakt bija bijuši Stonewall Inn.

Ierakstot šīs intervijas,

es redzēju, kā mikrofons man ļauj

doties uz vietām,
kurp es citkārt nebūtu gājis,

un runāt ar cilvēkiem, ar kuriem es
citkārt droši vien nebūtu runājis.

Man bija tas gods iepazīt

dažus no visbrīnišķīgākajiem,
stiprākajiem un drosmīgakajiem cilvēkiem,

kādus jelkad esmu saticis.

Tā bija pirmā reize,

kad par Stounvolu uzzināja
nacionālā radio klausītāji.

Šo programmu es veltīju savam tētim,

tā mainīja mūsu abu attiecības,
un tā mainīja manu dzīvi.

Nākamo 15 gadu laikā es izveidoju
vēl daudz dokumentālu radioprogrammu,

lai stāstītu par cilvēkiem,
par kuriem reti dzirdam medijos.

Atkal un atkal

es redzēju, ka šī vienkāršā intervija

cilvēkiem nozīmēja ļoti daudz,

jo īpaši tiem, kuriem teikts,
ka viņu dzīvesstāstiem nav nozīmes.

Es burtiski redzēju,
kā iztaisnojas cilvēku muguras,

kad tie sāka runāt mikrofonā.

1998. gadā es izveidoju
dokumentālo programmu

par pēdējiem lētajiem hosteļiem
Manhetenas Boverijā.

Daži puiši šajos lētajos mitekļos
dzīvoja gadu desmitiem.

Viņi dzīvoja cietuma kameru
izmēra nodalījumos,

kas pārklāti ar sietu,

lai nevarētu pārlēkt
no vienas istabas otrā.

Vēlāk kopā ar fotogrāfu Hārviju Vangu
es par šiem vīriem uzrakstīju grāmatu.

Es atceros, kā iegāju šajā miteklī
ar šīs grāmatas agrīnu izdevumu

un rādīju vienam no puišiem
lappusi par viņu.

Viņš stāvēja un klusējot skatījās uz to,

tad izrāva grāmatu man no rokām

un metās skriet lejup
pa garo, šauro gaiteni,

turot to virs galvas un kliedzot:

„Es eksistēju! Es eksistēju.”

(Aplausi)

Daudzējādā ziņā „Es eksistēju!”
kļuva par StoryCorps saukli

šai trakajai idejai, kas man ienāca prātā
pirms gadiem divpadsmit.

Doma bija izveidot dokumentālu darbu

un apgriezt to kājām gaisā.

Parasti dokumentālās programmas

nozīmē ierakstīt intervijas,
lai radītu mākslas darbu, izklaides,

vai izglītojošu programmu, ko skatās
vai klausās ļoti daudz cilvēku,

bet es gribēju pamēģināt ko tādu,
kur pati intervija būtu šī darba mērķis,

un pārbaudīt,

vai šādi mēs varētu ļoti daudziem
dot iespēju tapt uzklausītiem.

Tā nu pirms 11 gadiem
Ņujorkas Centrālajā stacijā

mēs uzbūvējām kabīni, kur ikviens
varēja atnākt un pagodināt kādu citu,

intervējot šo cilvēku par viņa dzīvi.

Ierodoties šajā kabīnē, jūs sagaida
koordinators, kas jūs ieved telpā.

Jūs gandrīz stundu sēžat aci pret aci,
teiksim, ar savu vectēvu –

jūs klausāties, un jūs sarunājaties.

Daudzi uz to skatās tā –
ja šī būtu mūsu pēdējā saruna,

ko es gribētu pajautāt un pateikt
šim cilvēkam, kas man nozīmē tik daudz?

Pēc sarunas jūs dodaties prom
ar intervijas kopiju,

un otra kopija tiek nosūtīta
Amerikas tautas centram

Kongresa bibliotēkā,

lai jūsu mazmazmazmazbērni
kādu dienu varētu iepazīt jūsu vectēvu

caur viņa balsi un stāstu.

Tātad mēs atvērām šo kabīni
vienā no pasaules steidzīgākajām vietām

un aicinājām cilvēkus
uz šo ārkārtīgi intīmo sarunu

ar otru cilvēku.

Man nebija ne jausmas, vai tas strādās,
taču jau no paša sākuma tas nostrādāja.

Cilvēki pret šo notikumu
izturējās ar milzīgu cieņu,

un telpā risinājās brīnišķīgas sarunas.

Es gribu jums parādīt tikai vienu animētu
fragmentu no kādas intervijas,

kas ierakstīta šajā pirmajā
Ņujorkas Centrālās stacijas kabīnē.

12 gadus vecais Džošua Litmans
intervēja savu māti Sāru.

Džošam ir Aspergera sindroms.

Kā jau varbūt zināt,
bērni ar Aspergeru ir ārkārtīgi gudri,

bet neveikli sociālajā saskarsmē.

Viņiem parasti ir kāda apsēstība.

Džoša gadījumā tie bija dzīvnieki.

Tātad, lūk, Džošs sarunājas ar mammu Sāru

Centrālajā stacijā pirms deviņiem gadiem.

(Video) Džošs Litmans:
Skalā no 1 līdz 10 –

vai tava dzīve būtu citādāka
bez dzīvniekiem?

Sāra Litmane: Es domāju,
ka bez dzīvniekiem tā būtu 8,

jo tie piešķir dzīvei tik daudz prieka.

Dž.L.: Kā vēl tava dzīve
mainītos bez tiem?

S.L.: Es varētu iztikt, piemēram,
bez prusakiem un čūskām.

Dž.L.: Nu, man čūskas netraucē,
ja vien tās nav indīgas,

nežņaudz tevi un tamlīdzīgi.

S.L.: Jā, es neesmu nekāds čūsku cilvēks.

Dž.L.: Un prusaks ir tikai kukainis,
ko mums patīk ienīst.

S.L.: Jā, tā patiešām ir.

Dž.L.: Vai tu kādreiz esi domājusi,
ka nespēsi tikt galā ar bērnu?

S.L.: Atceros, kad tu biji zīdainis,
tev reiz bija šausmīgas kolikas,

un tu raudāji vienā raudāšanā.

Dž.L.: Kas ir kolikas?

S.L.: Tas ir tad, kad sāp vēders,
un tu tikai kliedz un kliedz stundām ilgi.

Dž.L.: Pat vēl skaļāk nekā Eimija?

S.L.: Tu biji diezgan skaļš,
bet Eimijai ir spalgāka balss.

Dž.L.: Man šķiet,
ka Eimija visiem patīk labāk,

viņa ir mazais, perfektais eņģelītis...

S.L.: Es saprotu, kāpēc tev šķiet,
ka cilvēkiem Eimija patīk vairāk,

un es nesaku, ka tas ir
tava Aspergera sindroma dēļ,

bet būt draudzīgai
Eimijai padodas vieglāk,

turpretim tev, manuprāt, tas ir grūtāk,

taču cilvēki, kuri velta laiku,
lai tevi iepazītu, tevi ļoti, ļoti mīl.

Dž.L.: Kā Bens vai Ēriks, vai Karloss?
S.L.: Jā, un...

Dž.L.: Tad man ir labākas kvalitātes
draugi, bet mazākā kvantitātē? (Smiekli)

S.L.: Es negribētu
spriest par kvalitāti...

Dž.L.: Vispirms Eimija
jūsmoja par Klaudiju,

tad nevarēja viņu ciest,
tad jūsmoja, tad nevarēja ciest.

S.L.: Daļēji tas ir tāpēc,
ka viņas ir meitenes.

Galvenais, ka tev ir
daži ļoti labi draugi,

un tieši tas dzīvē ir vajadzīgs.

Dž.L.: Vai es izrādījos tāds dēls,
kādu tu gribēji, kad es piedzimu?

Vai es atbildu tavām gaidām?

S.L.: Tu esi pārsniedzis
manis gaidīto, mīļumiņ,

jo, protams, ir visādas fantāzijas,
kāds būs tavs bērns,

bet tu man kā mammai
esi licis tik ļoti augt, jo tu domā...

Dž.L.: Es biju tas,
kurš tevi padarīja par mammu.

S.L.: Tu biji tas, kurš mani padarīja
par mammu, tev taisnība. (Smiekli)

Bet arī tāpēc, ka tu domā citādi,

nekā raksta grāmatās vecākiem.

Ar tevi man patiešām vajadzēja
iemācīties domāt ārpus rāmjiem,

un tas mani kā mammu un kā cilvēku
ir darījis daudz radošāku,

un es vienmēr būšu tev par to pateicīga.

Dž.L.: Tas palīdzēja, kad piedzima Eimija?

S.L.: Tas palīdzēja, kad piedzima Eimija,
taču tu man esi tik ļoti īpašs,

un man ir tik ļoti paveicies,
ka tu esi mans dēls.

(Aplausi)

D.A.: Kad šis stāsts izskanēja radio,

Džošs saņēma simtiem vēstuļu,

kurās rakstīts,
cik lielisks bērns viņš ir.

Viņa mamma Sāra tās iesēja grāmatā,

un reizēs, kad Džošam skolā darīja pāri,
viņi kopā lasīja šīs vēstules.

Gribu pateikties abiem varoņiem,

kas šovakar ir šeit, kopā ar mums.

Sāra Litmane un viņas dēls Džošs,
kas nu ar izcilām sekmēm studē augstskolā.

(Aplausi)

Ziniet, daudzi runā par raudāšanu,
kad dzird StoryCorps stāstus,

taču ne tāpēc, ka tie būtu bēdīgi,

vairums tādi nav.

Manuprāt, tas ir tāpēc,
ka dzirdam ko patiesu un tīru,

šajā laikā, kad reizēm ir grūti atšķirt

patieso no reklāmas.

Tas ir sava veida anti-realitātes šovs.

Cilvēki nenāk uz StoryCorps,
lai kļūtu bagāti.

Nenāk, lai kļūtu slaveni.

Tā vienkārši ir cēlsirdības
un mīlestības vadīta rīcība.

Pārsvarā tie ir parasti cilvēki,

kas runā par dzīvi, kas dzīvota labestīgi,
drosmīgi, godprātīgi un ar cieņu,

un, dzirdot šādus stāstus,

reizēm var šķist,
ka staigājat pa svētītu zemi.

Šis eksperiments
Centrālajā stacijā izdevās,

un mēs to izvērsām visā valstī.

Šodien vairāk nekā
100 000 cilvēku 50 štatos

un tūkstošiem pilsētu visā Amerikā

ir ierakstījuši StoryCorps intervijas.

Tā ir kļuvusi par vislielāko,
jelkad apkopoto cilvēku balsu kolekciju.

(Aplausi)

Mēs esam pieņēmuši darbā
un apmācījuši simtiem koordinatoru,

lai tie cilvēkiem palīdzētu
šajā piedzīvojumā.

Vairums ar StoryCorps
pavada vienu vai divus gadus,

apceļojot valsti,
apkopojot cilvēces gudrību.

Viņi to dēvē „būt par liecinieku”.

Ja jautāsiet,

visi koordinatori jums atbildēs,

ka vissvarīgākais, ko viņi iemācījušies,
esot klāt šajās intervijās,

ir tas, ka pamatu pamatos cilvēki ir labi.

Un pirmajos StoryCorps gados,
manuprāt, varētu strīdēties,

ka tam par pamatu ir
zināma neobjektivitāte izvēlē,

taču pēc desmitiem tūkstošu interviju
ar visdažādākajiem cilvēkiem

visdažādākajās valsts vietās,

ar bagātiem, nabagiem,
vecumā no pieciem līdz 105 gadiem,

80 dažādās valodās,
visā politiskajā spektrā,

ir pamats domāt,
ka viņiem varētu būt taisnība.

Es esmu arī daudz mācījies
no šīm intervijām.

Esmu iepazinis poēziju
un gudrību, un pievilcību,

kas atrodama apkārt esošo cilvēku vārdos,

ja vien mēs atrodam laiku ieklausīties.

Piemēram, šī intervija

starp derību administratoru Bruklinā,
vārdā Denijs Peraza,

kurš uz StoryCorps atveda
savu sievu Eniju,

lai runātu par savu mīlestību pret viņu.

(Audio) Denijs Peraza: Redzi, lieta tāda,

ka vienmēr jūtos vainīgs,
kad saku tev „es tevi mīlu”,

par to, ka saku to tik bieži.

Es to saku, lai atgādinātu tev,

ka, lai cik arī es nebūtu bezformīgs,
tas nāk no manis.

Tas ir kā klausīties brīnišķīgu dziesmu
no sagrabējuša, veca radio,

un ir mīļi no tavas puses
paturēt šo radio mājās.

Enija Peraza:
Ja uz virtuves galda nav zīmītes,

man šķiet, ka kaut kas atgadījies,
tu ik rītu man raksti mīlestības vēstuli.

D.P.: Vienīgais, kas varētu atgadīties —
neesmu varējis atrast pildspalvu.

A.P.: „Manai princesei:
Šodien ārā briesmīgi līst.

Es tev piezvanīšu 11.20 no rīta.”

D.P.: Tās ir romantiskas laika ziņas.

A.P.: „Un es mīlu tevi.
Es mīlu tevi. Es mīlu tevi.”

D.P.: Ja vīrietis ir laimīgi precējies,
lai kas arī notiktu darbā,

lai kas arī notiktu
visā pārējā dienas laikā,

mājās gaida patvērums,

ir apziņa, ka varēsi apskaut kādu,

kurš tevi nenogrūdīs lejā pa kāpnēm,
sakot: „Novāc rokas!”

Būt precētam ir tāpat
kā tikt pie krāsainā televizora.

Tu nekad negribēsi
atgriezties pie melnbaltā.

(Smiekli)

D.A.: Denijs bija ap pusotru metru garš,

šķielēja, un viņam bija viens šķībs zobs,

bet Denija Perazas mazajā pirkstiņā
bija vairāk romantikas

nekā visos vadošajos
Holivudas aktieros kopā.

Ko vēl es esmu iemācījies?

Es esmu iepazinis cilvēku
gandrīz prātam neaptveramo spēju piedot.

Esmu iepazinis izturību
un esmu iepazinis spēku.

Piemēram, intervijā ar Ošī Izraēlu
un Mēriju Džonsoni.

Pusaudža gados

Ošī bandu cīņā nogalināja
Mērijas vienīgo dēlu Lereimiunu Bērdu.

Divpadsmit gadus vēlāk
Mērija devās uz cietumu,

lai satiktu Ošī un uzzinātu,
kas ir šis cilvēks,

kurš atņēma viņas dēla dzīvību.

Lēnām un pārsteidzošā kārtā
viņi kļuva par draugiem,

un, kad viņu beidzot atbrīvoja
no labošanas iestādes,

Ošī pārcēlās uz dzīvi Mērijai kaimiņos.

Lūk, pavisam īss viņu sarunas fragments

īsi pēc Ošī atbrīvošanas.

(Video) Mērija Džonsone:
Mana īstā dēla vairs nav.

Es nepiedzīvoju viņa izlaidumu.

Tagad skolā ej tu.

Man būs iespēja pieredzēt tavu izlaidumu.

Es nepieredzēju viņu aprecamies.

Cerams, ka kādu dienu,
es to varēšu piedzīvot ar tevi.

Ošī Izraēls: Vien dzirdēt tevi to sakām
un tas, ka esi manā dzīvē tā, kā tu esi –

ir mana motivācija.

Tas motivē mani pavisam noteikti
palikt uz pareizā ceļa.

Tu joprojām man tici,

un tas, ka tu to spēj par spīti
milzīgajām sāpēm, ko tev sagādāju,

ir apbrīnojami.

M.Dž.: Es zinu, ka nav viegli
kopā dalīties ar mūsu stāstu,

pat tagad sēžot šeit
un skatoties vienam uz otru.

Es zinu, ka tas nav viegli,
tāpēc apbrīnoju, ka tu to vari.

O.I.: Es mīlu tevi.

M.Dž.: Es arī tevi mīlu, dēls.

(Aplausi)

D.A.: Man neskaitāmas reizes ir atgādināts
par cilvēku drosmi un labestību,

un to, kā vēstures līkloči
patiešām ved uz taisnīgumu.

Piemēram, Aleksas Martinesas,
kas piedzima kā Arturs Martiness, stāsts

Harold Ickes projektā Čikāgā.

Intervijā viņa sarunājas
ar savu meitu Lesliju

par iesaistīšanos bandā
jauna vīrieša gados

un to, kā vēlāk dzīvē kļuva par sievieti,
kas viņa vienmēr gribējusi būt.

Lūk, Aleksa un viņas meita Leslija.

(Audio) Aleksa Martinesa:
Viena no visgrūtākajām lietām bija tā,

ka man allaž bija bail,

ka man nebūs ļauts piedalīties
manu mazmeitu dzīvēs,

taču tu šīs bailes izgaisināji,

jūs ar vīru.

Viens no iznākumiem ir
manās attiecībās ar mazmeitām –

reizēm viņas strīdas,
vai es esmu viņš vai viņa.

Leslija Martinesa:
Bet viņām ir atļauts par to runāt.

A.M.: Viņām ir atļauts par to runāt,
bet man tas ir brīnums.

L.M.: Tev nav jāatvainojas.
Tev nav jāstaigā uz pirkstgaliem.

Mēs nepārrausim saites ar tevi,

un es vienmēr esmu gribējusi,
lai tu zinātu – tevi mīl.

A.M.: Zini, tagad es
to ik dienas piedzīvoju.

Es eju pa ielu kā sieviete, un es
patiešām esmu mierā ar to, kas es esmu.

Es varbūt gribētu,
lai man ir maigāka balss,

bet tagad es staigāju mīlestībā
un es mēģinu tā dzīvot ik dienas.

D.A.: Tagad es staigāju mīlestībā.

Es pastāstīšu jums
kādu noslēpumu par StoryCorps.

Lai risinātu šīs sarunas,
ir vajadzīga drosme.

StoryCorps uzrunā mūsu mirstīgumu.

Dalībnieki zina, ka šo ierakstu varēs
noklausīties vēl ilgi pēc viņu aiziešanas.

Aira Baiaks ir nedziedējami slimo ārsts,

kas sadarbojās ir mums,
lai ierakstītu intervijas

ar mirstošiem cilvēkiem.

Viņš uzrakstīja grāmatu
„Četras vissvarīgākās lietas”

par tām četrām lietām, ko vēlies pateikt
vissvarīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē,

pirms tu vai viņi nomirst –

paldies tev, es mīlu tevi,

piedod man, es piedodu tev.

Tie ir visspēcīgākie vārdi,
ko viens otram varam pateikt,

un tieši tas bieži notiek
StoryCorps kabīnēs.

Tā ir iespēja gūt noslēguma sajūtu
kopā ar kādu, kas jums svarīgs –

bez nožēlas, neastājot neko nepateiktu.

Tas ir grūti un tas prasa drosmi,

bet tieši tāpēc jau mēs dzīvojam, vai ne?

Tātad – TED Balva.

Kad pirms dažiem mēnešiem
pirmoreiz saņēmu ziņu no TED un Krisa

par iespējamo balvu,
tā mani ārkārtīgi pārsteidza.

Man lūdza uzrakstīt
pavisam īsu vēlējumu cilvēcei –

ne vairāk kā 50 vārdu.

Es apdomājos, uzrakstīju savus 50 vārdus,

un dažas nedēļas vēlāk
zvanīja Kriss un teica: „Uz priekšu!”

Tad nu, lūk, mana vēlēšanās –

lai jūs mums palīdzētu izmantot visu,

ko esam iemācījušies no StoryCorps,

un sniegt to pasaulei

tā, lai ikviens jebkur varētu
viegli ierakstīt jēgpilnu interviju

ar otru cilvēku, kas tad
tiktu noglabāta arhīvos vēsturei.

Kā mēs to paveiksim?

Ar šo.

Mēs ātri vien ejam pretim nākotnei,

kurā ikvienam pasaulē
būs pieeja šādam te,

un tas dod iespējas, par kādām es
pat iedomāties nevarēju pirms 11 gadiem,

uzsākot StoryCorps.

Tam ir mikrofons,

tas var jums pastāstīt, kā rīkoties,

un tas var nosūtīt audio failus.

Tās ir pamata sastāvdaļas.

Tātad pirmā daļa no vēlēšanās
jau ir procesā.

Pēdējo pāris mēnešu laikā

StoryCorps komanda
ir strādājusi vaiga sviedros,

lai izveidotu aplikāciju, kas izvestu
StoryCorps ārā no mūsu kabīnēm,

lai to varētu piedzīvot ikviens
jebkur un jebkurā laikā.

Atcerieties, ka StoryCorps vienmēr
ir bijis divi cilvēki un koordinators,

kas palīdz tiem ierakstīt sarunu,
kas tiks saglabāta uz visiem laikiem,

taču tieši šobrīd

mēs publicējam visiem pieejamu
StoryCorps aplikācijas beta versiju.

Aplikācija ir digitāls koordinators,

kas vada jūs cauri StoryCorps
intervijas procesam,

palīdz izvēlēties jautājumus

un sniedz visus vajadzīgos ieteikumus,

lai ierakstītu jēgpilnu
StoryCorps interviju

un tad ar vienu pieskārienu augšuplādētu
to mūsu arhīvā Kongresa bibliotēkā.

Tā ir vienkāršākā daļa, tehnoloģija.

Īstenais izaicinājums
ir atkarīgs no jums –

ņemt šo rīku un saprast,
kā mēs to varam pielietot

visā Amerikā un visā pasaulē,

un tā vietā, lai ierakstītu
tūkstošiem StoryCorps interviju gadā,

mēs varētu ierakstīt desmitiem tūkstošu

vai simtiem tūkstošu

vai varbūt pat vairāk.

Iedomājieties, piemēram,
nacionāla mēroga mājasdarbu,

kur ikviens vidusskolēns,
kas mācās ASV vēsturi šajā valstī,

Pateicības dienā ieraksta interviju
ar gados vecu cilvēku,

tā ka vienā vienīgā nedēļas nogalē

top iemūžināta vesela paaudze
amerikāņu dzīvesstāstu un pieredzes.

(Aplausi)

Vai arī iztēlojieties mātes
kāda pasaules konflikta pretējās pusēs,

kas sēžas pie sarunu galda,
nevis lai runātu par šo konfliktu,

bet lai uzzinātu, kas viņas ir kā cilvēki,

un, to darot, sāktu veidot
savstarpēju uzticību;

vai, ka kādu dienu visā pasaulē
kļūtu par tradīciju,

ka cilvēkus pagodina
ar StoryCorps interviju

75. dzimšanas dienā;

vai, ka cilvēki jūsu kopienā

dodas uz pansionātiem vai slimnīcām,

vai bezpajumtnieku patversmēm,
vai pat cietumiem,

bruņojušies ar šo aplikāciju,

lai pagodinātu tos,
kurus sabiedrībā dzirdam vismazāk,

lai jautātu viņiem, kas viņi ir,
ko dzīvē iemācījušies

un kā viņi vēlas palikt mūsu atmiņās.

(Aplausi)

Pirms desmit gadiem es ierakstīju
StoryCorps interviju ar savu tēti,

kurš bija psihiatrs un kļuva
par plaši pazīstamu geju tiesību aiztāvi.

Lūk, mūsu bilde šīs intervijas laikā.

Es nekad nedomāju par šo ierakstu,
līdz brīdim, kad pirms dažiem gadiem

manam tētim, kurš bija
šķietami pilnīgi vesels

un joprojām pieņēma pacientus
40 stundas nedēļā,

konstatēja vēzi.

dažas dienas vēlāk
viņš ļoti pēkšņi aizgāja mūžībā.

Tas bija 2012. gada 28. jūnijs,

Stounvolas nemieru gadadiena.

Es pirmoreiz noklausījos šo interviju

trijos no rīta dienā, kad viņš nomira.

Man mājās ir divi mazi bērni,

un es apzinājos, ka vienīgais veids,
kā viņi iepazīs šo cilvēku,

kas manā dzīvē bijis tik ļoti svarīgs,
būs caur šo interviju.

Man šķita, ka es nevarētu
ticēt vēl vairāk StoryCorps idejai,

taču tieši tajā brīdī

es pilnībā un ar visu savu būtību
aptvēru šo ierakstu nozīmīgumu.

Ik dienas cilvēki nāk man klāt un saka:

„Kaut es būtu nointervējis
savu tēvu vai vecmāmiņu, vai brāli,

bet es pārāk ilgi vilcinājos.”

Tagad nevienam vairs nav jāgaida.

Šobrīd,

kad tik liela daļa mūsu komunikācijas
ir gaistoša un nebūtiska,

pievienojieties mums
šī digitālā arhīva veidošanā,

kurā ir paliekošas un svarīgas sarunas.

Palīdziet mums izveidot
šo dāvanu mūsu bērniem,

šo apliecinājumu tam,
kas mēs esam kā cilvēki.

Es ceru, ka palīdzēsiet mums
piepildīt šo vēlēšanos.

Nointervējiet ģimenes locekli,
draugu vai pat svešinieku!

Kopā mēs varam izveidot
cilvēces gudrības arhīvu,

un varbūt, to darot,

mēs iemācīsimies ieklausīties
mazliet vairāk un kliegt mazliet mazāk.

Varbūt šīs sarunas mums atgādinās
patiešām svarīgo.

Un varbūt, tikai varbūt,

tas palīdzēs mums saprast
vienkāršo patiesību,

ka katra dzīve, ikviena no tām

ir vienlīdz un bezgala svarīga.

Liels paldies!

(Aplausi)

Paldies.

(Aplausi)

Paldies.