Cilvēka balss ir instruments, ko spēlējam mēs visi. Tā ir, iespējams, varenākā skaņa pasaulē. Tā ir vienīgā, kas var uzsākt karu vai pateikt: „Es tevi mīlu.” Un tomēr daudzu pieredze rāda, ka, viņiem runājot, cilvēki viņos neklausās. Kāpēc tas tā ir? Kā varam runāt ar tādu spēku, lai mainītu pasauli? Es vēlos ierosināt, ka ir vairāki ieradumi, kas būtu jāatmet. Jūsu priekam esmu atlasījis septiņus runātāja nāves grēkus. Neizlikšos, ka šis saraksts ir pilnīgs, bet šie septiņi, manuprāt, ir pietiekoši smagi, lai tajos iekristu. Pirmkārt, klačas. Runāt sliktu par kādu, kas nav klāt. Nejauks ieradums, un mēs pilnīgi droši zinām, ka tas, kurš klačojas, pēc piecām minūtēm klačosies par mums. Otrkārt, nosodīšana. Mēs pazīstam cilvēkus, kas runājot tā izturas, un ir ļoti grūti klausīties kādā, ja zināt, ka vienlaikus jūs nosoda un piemin jūsu trūkumus. Treškārt, negativitāte. Tajā var iekrist. Mana māte dzīves pēdējos gados kļuva ļoti, ļoti negatīva, un to ir grūti klausīties. Atceros, viendien viņai teicu: „Šodien ir 1. oktobris.” Un viņa atbildēja: „Vai ne, vai nav šausmīgi?” (Smiekli) Grūti klausīties, ja kāds ir tik negatīvs. (Smiekli) Cita negativitātes forma ir žēlošanās. Apvienotajā Karalistē tā ir nacionālā māksla. Tas ir mūsu nacionālais sports. Mēs žēlojamies par laika apstākļiem, sportu, politiku, par visu, bet patiesībā žēlošanās ir lipīga nelaime. Tā nenes pasaulei saules gaismu un vieglumu. Attaisnojumi. Mēs visi zinām šo cilvēku. Varbūt visi esam tādi bijuši. Daži ir kā vainošanas mašīnas. Viņi pilnīgi visu noveļ uz citiem un neuzņemas atbildību par savu rīcību. Arī tādos cilvēkos ir grūti klausīties. Pirmspēdējais, sestais no septiņiem, – piepušķošana, pārspīlēšana. Tā patiesībā dažkārt kropļo mūsu valodu. Piemēram, ja sastopu kaut ko patiešām lielisku, kā lai to nosaucu? (Smiekli) Un tad, protams, pārspīlēšana pārvēršas par meliem, un mēs nevēlamies klausītes cilvēkos, kas mums melo. Un visbeidzot, dogmatisms. Faktu jaukšana ar viedokļiem. Šīm divām lietām saplūstot, jūs klausāties vējā. Kāds jūs bombardē ar savu viedokli, it kā tā būtu patiesība. To ir grūti klausīties. Te nu tie ir – runāšanas septiņi nāves grēki. Tās ir lietas, no kurām, manuprāt, jāizvairās. Bet vai pastāv pozitīvs veids, kā to uztvert? Jā, pastāv. Es gribētu teikt, ka pastāv četri ļoti spēcīgi stūrakmeņi, pamati, uz ko varam balstīties, ja vēlamies padarīt savu runu spēcīgu un ar to mainīt pasauli. Laimīgā kārtā šīs lietas angļu valodā veido vārdu. Tas ir „hail” (krusa), un tam ir arī lieliska definīcija. Es nerunāju par to, kas krīt no gaisa un sitas pret galvu. Es runāju par šo definīciju – sveikt vai entuziastiski uzņemt, kā, manuprāt, mūsu vārdus arī uztvers, ja turēsimies pie šīm četrām lietām. Kas tad tās ir? Pamēģiniet atminēt. „H”, protams, ir godīgums (honesty), būt patiesam savos vārdos, runāt tieši un skaidri. „A” nozīmē autentiskumu, vienkārši būt pašam. Mans draugs to aprakstīja kā būšanu patiesam pret sevi, kas, manuprāt, ir jauki teikts. „I” nozīmē principialitāti (integrity), turēt vārdu, darīt to, ko runājat, un būt uzticamam. Un „L” nozīmē mīlestību (love). Es nedomāju romantisko mīlestību, bet gan laba vēlēšanu cilvēkiem divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, manuprāt, mums nav vajadzīgs absolūts godīgums. „Ak vai, cik tu šorīt neglīti izskaties!” Tā varbūt nevajag. Mīlestības pavadīta patiesība, protams, ir lieliska lieta. Bet arī, ja tiešām vēlat kādam labu, ļoti grūti tai pašā laikā viņu nosodīt. Neesmu pat drošs, ka vienlaikus šīs divas lietas var darīt. Tātad HAIL. Tas ir tas, ko sakām. Un kā tajā vecajā dziesmā: tas ir tas, ko saki, un arī tas, kā saki. Jums ir dots lielisks arsenāls. Šie ieroči ir lieliski, un tomēr reti kurš tos izmanto. Es vēlētos ar jums tur tagad nedaudz parakņāties un izvilkt dažus ieročus, ko jūs varētu sev paņemt līdzi un iemēģināt un kas padarīs jūsu runu spēcīgāku. Reģistrs, piemēram. Falsets varbūt lielākoties diez ko neder, bet ir kāds reģistrs pa vidu. Neskaidrošu pārāk tehniskās detaļās tiem, kas ir balss treneri. Bet jūs varat nostādīt balsi. Ja runāju šādi, caur degunu, jūs dzirdat atšķirību. Tā es runāju caur rīkli, kā vairums pārsvarā runā. Bet, ja gribat piešķirt balsij svaru, jārunā no krūšu kurvja. Dzirdat atšķirību? Mēs balsojam par politiķiem ar zemākām balsīm, tā ir taisnība, jo dziļums mums saistās ar spēku un ar autoritāti. Tas ir reģistrs. Vēl mums ir tembrs. Tas ir tas, kā jūsu balsi sajūt. Atkal jau pētījumi rāda, ka izvēlamies balsis, kas ir pilnskanīgas, maigas, siltas, kā karsta šokolāde. Ja jums tādas nav, tas vēl nav pasaules gals, jo varat to uztrenēt. Noalgojiet balss treneri. Ar elpošanu, stāju un vingrinājumiem jūs varat paveikt brīnumu lietas, lai uzlabotu savas balss tembru. Vēl ir prosodija. Man ļoti patīk prosodija. Tā ir dziesma, metavaloda, ko lietojam, lai paustu nozīmi. Sarunā tā ir nozīmes pamatsakne. Ir grūti klausīties tos, kas runā vienā skaņas augstumā, ja tiem it nemaz nav prosodijas. No tā cēlies vārds „monotons”, mono jeb viens tonis. Tagad aizvien vairāk sastopama repetitīva prosodija, kur katrs teikums beidzas tā, it kā tas būtu jautājums, kaut arī patiesībā tas nav jautājums, bet gan apgalvojums? (Smiekli) Un, ja to atkal un atkal atkārto, tas patiesībā ierobežo spēju runāt prosodiski, kas, man šķiet, ir žēl, tāpēc mēģināsim šo ieradumu atmest. Temps. Mani var pārņemt satraukums, ja runāju ļoti, ļoti ātri, vai varu runāt lēni un ar uzsvaru, un tā visa beigās, protams, ir mūsu vecais draugs klusums. Mazliet klusumam runā nav ne vainas, vai ne? Mums tas nav jāaizpilda ar „ā” un „ē”. Tas var būt ļoti iedarbīgs. Lai izteiktu uzbudinājumu, balss augstums bieži iet roku rokā ar tempu, bet to var panākt, arī tikai mainot augstumu. Kur liki manas atslēgas? (Augstākā balsī) Kur liki manas atslēgas? Mazliet citādāka nozīme šajos divos teikumos. Un visbeidzot, skaļums. (Skaļi) Es varu kļūt patiešām satraukts, runājot skaļi. Piedodiet, ja kādu nobiedēju. Vai varu jums likt kļūt uzmanīgiem, ja runāju ļoti klusi. Ir ļaudis, kas nepārtraukti bazūnē. Mēģiniet tā nedarīt. To sauc par sabiedriskā miera traucēšanu. (Smiekli) Tā ir sava trokšņa uzspiešana un vienaldzība pret apkārtējiem. Tas nav jauki. Protams, nozīme šim visam visbiežāk parādās tad, kad jāsaka kas ļoti svarīgs. Tas varētu būt uz skatuves, uzrunājot klausītājus, līdzīgi kā šeit. Tas varētu būt, lūdzot roku, prasot algas paaugstinājumu vai uzrunājot kāzu viesus. Lai kas tas arī būtu, ja tas patiešām ir svarīgi, jums vajadzētu pārskatīt šo arsenālu un motoru, kas to darbina, un neviens motors nestrādā labi, ja tas nav iesildīts. Iesildiet savu balsi. Patiesībā, ļaujiet parādīt, kā to darīt. Varētu visi uz mirkli piecelties kājās? Es jums parādīšu sešus balss iesildīšanas vingrinājumus, ko veicu pirms katras runas. Izpildiet tos katrreiz, pirms uzsākat svarīgu runu. Vispirms, rokas augšā, dziļa ieelpa, un izelpa, āāā, lūk, tā. Vēlreiz. Āāāā, ļoti labi. Tagad iesildīsim lūpas un teiksim ba ba ba ba ba ba ba ba. Ļoti labi. Un tagad brrrrrrrrr – gluži kā darījāt bērnībā. Brrr. Tagad jūsu lūpas atdzīvosies. Tālāk ķersimies pie mēles ar pārspīlētu la la la la la la la la la. Brīnišķīgi! Jums ļoti labi izdodas. Un tagad sakiet R. Rrrrrr. Tas mēlei ir kā šampanietis. Visbeidzot un ja iespējams veikt tikai vienu, profiņi to dēvē par sirēnu. Tas ir ļoti labs. Tas sākas ar „vī” un beidzas ar „o”. „Vī” ir augsts, un „o” ir zems. Tātad, lūk, vīīīīīīooo, vīīīīīīooo. Fantastiski. Aplaudēsim sev. Sēdieties, paldies. (Aplausi) Nākamreiz pirms runāšanas veiciet šos vingrinājumus. Nobeigumā ļaujiet tos ievietot kontekstā. Tas ir svarīgi. Pašlaik mēs esam šeit, vai ne? Mēs ne visai labi runājam ar cilvēkiem, kas vienkārši neklausās, vidē, kas ir trokšņaina un akustiski neskanīga. Esmu vairākkārt uz šīs skatuves par to runājis. Kāda būtu pasaule, ja mēs runātu ar spēku ar cilvēkiem, kas uzmanīgi klausās, vidē, kas patiešām piemērota šim nolūkam? Vai arī, palielinot mērogu, kāda būtu pasaule, ja mēs veidotu skaņu apzināti un patērētu skaņu apzināti, un konstruētu mūsu vidi, ņemot vērā skaņu? Tā būtu pasaule, kas tiešām skanētu brīnišķīgi, un sapratne tajā būtu norma, un tā ir ideja, ar ko vērts dalīties. Paldies. (Aplausi)